Print pagePDF pageEmail page

Sievietes dzīve pēc 40 gadu sliekšņa ir pilna brīnumainu atklājumu. Tu zaudē interesi par modes trendiem, kļūsti aizvien līdzīgāka saviem vecākiem un mīlestības romānu vietā ar interesi lasi reālu cilvēku biogrāfijas.

Piepeši saproti, ka tie – pēkšņi parādījušies, sirmie mati, nav nejaušība. Izskatās, ka ar vienkāršu izraušanu nebūs līdzēts, tā ātri vien var pārvērsties par plikpauri. Un nākas atzīt: tagad esi viena no tām, kurām regulāri jākrāso mati. Un ne jau tāpēc, ka būtu apnikusi iepriekšējā krāsa, nebūt nē! Bet gan tāpēc, lai krāsa būtu vispār. Jocīgi. Jo vienmēr bija licies, ka vecums ir tas, kas notiek ar visiem citiem, ne jau ar tevi.

Sapņoji izaudzēt krēpes līdz dibenam, vai, vēl labāk, līdz zemei? Beidzot, sasniegušai savu sapni, ap gadiem 40, tu spogulī konstatē, ka pretī raugās nevis pasaku meitene no multenes, bet gan pinkaina ragana. Jau atkal jāatzīst, ka stilīgs matu griezums tev piestāv labāk, nekā zirgaste. Un jā, bizītes arī taču nez kāpēc nav jākrāso..

Tavs ķermenis nu tāds ir – ideāls. Cita nebūs. Vēl pirms dažiem gadiem šķita, ka atliks tikai nedaudz piepūlēties un tu to visbeidzot būsi uzlabojusi. Tas kļūs par tavu sapņu ķermeni un pats ataudzēs kājas no padusēm. Bet nē, tā nebūs! Tā ka nākamo desmitgažu uzdevums ir mazāk ambiciozs un skan tā: apejamies saudzīgi, nepiepūlējam un pēc iespējas ilgāk cenšamies saglabāt funkcionalitāti. Un priecājamies, priecājamies un priecājamies, ka esam pie pilna prāta un salīdzinoši labas atmiņas.

Starp citu, par atmiņu. Ļoti dīvaina lieta. Visspilgtāk dīvainība izpaužas atmiņās par jaunību. Es izšķīros? Bet kāds bija iemesls? Es cietu? Es sarāvu draudzības saites? Bet kāpēc? Nē, nu protams, ja ļoti pacenšos, tad iemeslus atceros un izdaru secinājumus, ka visi lēmumi bija pareizi. Bet nepielūdzamais laiks ir izdarījis savu darbu. Tu idealizē pagātni, tā ir viegla skumju plīvura ieskauta, bet nez kāpēc virspusē ir tikai labās atmiņas. Pēc sliktajām ir jānokāpj īpašā glabātuvē.

Vēl nesen sports bija skaistumam. Gluds vēders, stingra pēcpuse – tāds bija mērķis. Diemžēl zemes pievilkšanas spēks un nepārvarama kāre pēc saldumiem, izrādījās neuzvarami. Dupsis pietuvojas zemei, savukārt vēders tiecas ieņemt zemeslodes izskatu. Nu, ja jau viss ir tik bezcerīgi, liekas, jāatmet sportam ar roku. Bet nē! Kāreiz tagad tev nemaz vairs nav izvēles.

Pēc personiskās pieredzes jau zini, ka bez regulāras slodzes un izstiepšanās tevi gaida galvassāpes, muguras laušana, krakšķošas locītavas un tamlīdzīgas likstas. Gribi tuvāko pārdesmit gadu laikā bez piepūles izkāpt no gultas, retāk staigāt uz randiņiem ar ārstu un spēlēties ar mazbērniem, kuru vēl nav, bet kuru parādīšanos gaidi, reizē ar prieku un šausmām? Tad uz priekšu, uz jogu – pozā suns ar galvu uz leju. Vari pat pariet, ja tev tā ir vieglāk.

Cīņā starp skaistumu un ērtībām skaistums kapitulē. Papēži? Neērts apģērbs, kurā grūti vadīt automašīnu vai rāpot ar bērniem pa grīdu? Pie velna to! Nekādu upuru skaistumam.

Apģērba zīmols, izmērs, rotaslietu vērtīgums vai somiņas krāsa – tas viss ir zaudējis jēgu un nozīmi. Ērtības un vienaldzība pret modes trendiem – lūk, kas ir dienaskārtībā.

Tieši pēc 40 tu nopietni aizdomājies par estētisko ķirurģiju. Tu vienkārši sāc saprast, ka daba ir neuzvarama. Visas šīs pievilktās sejas, uzlabotie deguni un lūpas izskatās vienkārši smieklīgi un baisi, bet, kas galvenais, nevienam nav palīdzējis noturēties šai saulē ilgāk, kā paredzēts. Tad kam šis pašapmāns?

Tu aptver ka jebkuri resursi – laiks, spēks, veselība, enerģija, ticība un cerība, var beigties.

Tavā dzīvē joprojām ir sekss? Apsveicami, tas ir patīkams bonuss. Taču divdesmit gadu vecumā tu domāji, ka vecīši pēc 40 jau stāv ar vienu kāju kapā un ar ‘’to’’ nenodarbojas. Bez seksa naktī toties parādās vēl citi prieciņi. Vīrs šonakt nekrāca? Lūk, patiess prieks un laime!

Tavi draugi kļūst par sievasmātēm un vīratēviem, bet daži (bail pat iedomāties) par vecmāmiņām un vectētiņiem. Un starp viņiem ir tādi, kuri ir jaunāki par tevi! Tu skaties uz viņiem ar dalītām jūtām. Tie taču ir viņi, tavi klasesbiedri! Kādi vectēvi, kādas omītes! Smadzenes atsakās apstrādāt šo informāciju un cenšas to noslēpt atvilktnē pie neizskaidrojamiem faktiem. Tur, kur glabājas nenovecojošas skaistules, kūciņas, no kurām neresnē, atnācēji no kosmosa un laika mašīna.

Tu ievēro, ka tie vīrieši, kuriem tomēr izdodas piesaistīt tavu uzmanību, lielākoties ir jaunāki par tevi. Tu galvā aprēķini, vai viņš varētu būt tev dēls. Ar atvieglojumu konstatē, ka nē, tomēr tendence padara nervozu. Šķiet, pēc dažiem gadiem viņi tomēr iestāsies grupā ‘’varētu būt mans dēls’’. Šī perspektīva izsauc šausmas, kas vien pierāda to, ka tavu interešu sfērā pretējais dzimums vēl ir nozīmīgs. Un labi, ka tā, paldies par to pašu.

Reiz bija nebeidzamības sajūta. Tā ir pagājusi un kļūdu cena pieaugusi. Tu nevari atļauties ieguldīt savus spēkus un laiku nevajadzīgās nodarbēs, garlaicīgos cilvēkos, bezcerīgās vai graujošās attiecībās. Vērtības ir noteiktas, orientieri nosprausti.

Tāpēc tavā dzīvē nav nejaušu cilvēku. Un tos, kas ir un kuri ir dvēseliski tuvi, tu ļoti novērtē. Attiecības sargā un ātri vien apjēdz dzīves piespēlētas īpašas dāvanas burvīgu tikšanos veidolā. Bet, tikpat ātri un bez žēlastības, atsijā pelavas.

Un vēl ar milzu iedvesmu tu investē bērnos – emocijas, laiku, naudu.

Tev kļūst svarīgs tavas dzimtas ciltskoks. Tu meklē likumsakarības, mēģini saprast cēloņus. Ar nožēlu konstatē, ka daudz ko vairs neuzzināsi nekad.

Atkal ir pienācis vieglo asaru laiks (pirmais bija bērnībā). Sentimentalitāte ar gadiem pieaug un pēkšņi burtiski palecas. Tu raudi bērnu pasākumos, tausties pēc kabatas lakatiņa teātrī vai kino, raudi, klausoties mūziku un ikviens attēls ar skumjām, lūdzošām acīm, tevi neatstāj vienaldzīgu.

Kļuvis aktuāls labas veselības vēlējums. Agrāk to izteici pati, bet formāli. Tagad tavs novēlējums skan izjusti un no sirds. Jo tu saproti, cik tas ir svarīgi.

Tev ir labi mājās. Arī vienai. Jaunībā šķita, ka viss interesantais notiek tur, ārā. Tagad izrādās, ka tev patīk vientulība un tas pārsteidz.

Ap 40 gadiem sievietei nākas pieņemt galīgo lēmumu par to, cik bērnu viņai būs. Tu apjaut, ka vēl viena grūtniecība ir greznība, kuru diez vai vari atļauties.

Ar gadiem sajūti aizvien mazāk pretenziju un aizvien vairāk pateicības. Atskatoties atpakaļ redzam visu labo, kas ir noticis un saprotam, cik ļoti dažkārt ir veicies.

Tuvākajiem gadiem plāns ir šāds: ne par ko necīnīties, izbaudīt to, kas ir. Ieklausīties savās patiesajās vēlmēs un tās, starp citu, ar gadiem kļūst aizvien vienkāršākas un saprotamākas. Priecāties par vecākiem un bērniem. Vairāk laika pavadīt dabā un ar sev patiešām svarīgiem cilvēkiem. Priekšā – saudzīga sevis saglabāšana un, protams, attīstība.

Avots: moimozg.ru

Attēls: walldevil.com